Nedzirdēja ne skaņas. Virsaiši sēdēja lokā kā nedzīvi, tikai ikviens drošības pēc pataustīja sev zem segas un pameta ašu, vērtējošu skatienu uz kaimiņu pa labi un pa kreisi. Es biju pusaudzis, maz ko dzīvē biju pieredzējis, tomēr zināju, ka šādu mirkli mūžā piedzīvo tikai reizi.

Stiksu virsaitis piecēlās un, visu acu skatienu pavadīts, pārgāja pār istabu un apstājās pretī Ligunam.

«Es esmu Opica — Duncis,» viņš sacīja.

Tomēr Liguns nebilda ne vārda, pat nepavērās viņā, tikai, acis nemirkšķinādams, raudzījās grīdā.

«Tu esi Liguns,» Opica turpināja. «Tu esi nonāvējis daudzus vīrus. Bet es vēl esmu dzīvs.»

Vēl arvien Liguns neko neteica, tikai padeva man zīmi, ar manu palīdzību piecēlās un nu stāvēja, balstīdamies uz abām kājām. Viņš bija kā veca priede, bezzaraina un nopelēksnējusi, tomēr vēl spējīga pretoties salam un negaisam. Acis vērās nemirkšķot, un, tāpat kā viņš nebija licies Opicu dzirdam, tā tagad nelikās viņu redzam.

Opica kļuva vai traks aiz dusmām, viņš stīvām kājām lēkāja Ligunam priekšā, kā mēdz darīt vīri, gribēdami otru apkaunot. Bez tam Opica dziedāja dziesmu par to, cik varens esot šis pats un cik varena šā cilts, un dziesmā bija daudz ļaunu vārdu par čilkutiem un Ligunu. Tā lēkādams un dziedādams, Opica nosvieda savu plecu segu un ar dunci grieza spožus apļus gar Liguna seju. Un dziesma, ko viņš dziedāja, — tā bija Dunča Dziesma.

Nekādu citu skaņu nedzirdēja, vienīgi Opicas dziedāšanu, un virsaiši lokā sēdēja kā nedzīvi, tikai dunča asmens zibēšana šķita izvilinām gailošas dzirkstis no viņu acīm. Arī Liguns bija pavisam kluss. Viņš zināja, ka nāve pienākusi, bet nebaidījās. Duncis žvīkstēja arvien tuvāk un tuvāk gar viņa seju, bet viņš nepakustināja ne skropstu un nepasvēras ne pa kreisi, ne pa labi, ne uz priekšu, ne atpakaļ.