Lezena stikla tasīte ar pincetēm nošķindēja uz galda. Pro­fesors nobāla un pacēla rokas pār mikroskopu ka māte pār bērnu, kam draud briesmas. Nu vairs ne­varēja būt ne runas par to, ka Persikovs varētu pagriezt skrūvi, o, nē, nu viņš jau baidījās, ka tikai kāds ārējs spēks neizgrūž no redzes lauka to, ko viņš bija ieraudzījis.

Bija jau pavisam gaišs rīts un zeltīta švīka par- šķēla institūta krēmkrāsas lieveni, kad profesors pa­meta mikroskopu un stīvām kājām piegāja pie loga. Drebošiem pirkstiem viņš nospieda pogu, melni, blīvi aizkari aizsedza rītu, un kabinetā atdzīvojās gudrā zinātnes nakts. Dzeltens no vaiga un iedves­mas pārņemts, Persikovs ieplestām kājām nostājas istabas vidu un ierunājās, asarojošām acīm urbda­mies parketā:

—   Bet kā gan tā? Tas taču ir drausmīgi!… Tas ir drausmīgi, kungi, — viņš atkārtoja, vērsdamies pie krupjiem terarija, taču krupji gulēja un neko viņam neatbildēja.

Viņš bridi klusēja, tad piegaja pie slēdža, pacēla aizkarus, nodzēsa visas ugunis un ieskatījās mikro­skopā. Viņa seja saspringa, viņš sarauca savas dzel­tenās, kušķainās uzacis.

—    Aha, aha, — viņš nomurmināja, — pazuda. Saprotu. Sa-pro-tu, — viņš novilka, ārprātīgām un iedvesmas pilnam acīm skatīdamies uz nodzisušo spuldzi sev virs galvas, — tas ir vienkārši.

Un viņš no jauna nolaida švīkstošos aizkarus un no jauna iededza griestu lampu. Ieskatījās mikro­skopā, priecigi un gandrīz plēsīgi atieza zobus.