Šo spirāli gan Persikovs pats, gan simtiem viņa skolēnu bija skatījuši ļoti daudzas reizes, tikai neviens par to nebija ieinteresējies, un nebija ari nekādas vajadzības. Krasainais gaismas kūlītis tikai traucēja novērošanu un norādīja, ka preparāts nav fokusā. Tāpēc to ar skrUves pagriezienu bez žēlastības izdzēsa, novērojumu laukumu izgaismojot ar vienmērīgu baltu gaismu. Garie zoologa pirksti jau stingri uzgulās skrūves vītnēm, bet tad negaidīti nodrebēja un atrāvās. Tam cēlonis bija Persikova labā acs, kas pēkšņi saspringa, pārsteigumā iepletās, un tajā pazibēja pat tāda kā trauksmes izteiksme. Ne jau neapdavinata viduvējība, kas uzsūtīta par postu republikai, sedeja pie mikroskopa! Nē, tur sedeja profesors Persikovs! Visa dzīve, visi viņa centieni koncentrējas labajā acī. Minūtes piecas stindzinošā klusumā augstākā būtne vēroja zemākās, mokoši sasprindzinot aci un noraugoties uz preparātu, kas nebija fokusā. Visapkārt valdīja klusums. Pankrats jau bija aizmidzis savā vestibila istabā, un tikai vienreiz iztālēm muzikāli un maigi nodzinkstēja stikli skapjos — tur Ivanovs aizejot aizslēdza savu kabinetu. Viņam pakaļ novaidējās ārdurvis. Pēc tam jau atskanēja profesora balss. Kam viņš jautāja, nav zināms.
— Kas tas ir? Neko nesaprotu…
Novēlojusies kravas mašīna aiztraucās pa Hercena ielu, satricinot institūta vecās sienas.