— Es to notveršu, — viņš svinīgi un svarīgi teica, paceldams uz augšu pirkstu, — notveršu. Un varbūt pat no saules.
Aizkari atkal pašāvās augšup. Uzspīdēja saule. Ta lija pār institūta sienām un slīpi klājās pār Hercena ielas bruģi. Profesors skatījās pa logu, apsvērdams, kur saule bus dienā. Viņš atkāpās un atkal tuvojās, pārvietodamies gandrīz dejojošā gaitā, un visbeidzot ar vederu uzgula palodzei.
Tad viņš ķērās pie svarīga un noslēpumaina darba. Pārsedza mikroskopu ar stikla kupolu. Uz gāzes degļa zilganās liesmas izkausēja gabalu zīmoglakas un ar to pielipināja kupola apakšmalu pie galda, bet uz lakas traipiem uzspieda savu īkšķi. Nodzēsa gāzi, izgaja un rūpīgi aizslēdza kabineta durvis.
Institūta gaiteņos valdīja puskrēsla. Profesors aizgāja līdz Pankrata istabai un ilgi un nesekmīgi klauvēja. Beidzot viņpus durvīm bija saklausāma tāda kā ķēdes suņa rūkšana, krekšķešana un īdēšana, un Pan- krats strīpainās apakšbiksēs ar auklām pie potītēm beidzot iznira gaismas lokā. Viņa acis mežonīgi blenza zinātniekā, lāga nepamodies, viņš vēl pusmiegā šņākuļoja.
— Pankrat,— profesors sacīja, noraudzidamies viņā pār brillēm, — atvaino, ka uzmodināju. Zini ko, draugs, lai mana kabinetā šorīt neiet. Es tur atstāju darbu, ko nedrīkst izkustināt. Saprati?