— Ū-u-u, sa-sa-pratu, — Pankrats atbildēja, neko nesapratis. Viņš grīļojās un rūca.
— Ne, tu klausies, mosties, Pankrat, — zoologs sacīja un vieglītēm iebikstīja Pankratam ribās. Sarga sejā pavīdēja izbīlis un acīs ieplaiksnījās zināma sajēgas atblāzma. — Kabinetu es aizslēdzu, — Persikovs turpināja, — to nevajag uzkopt līdz manai atnākšanai. Saprati?
— Klausos, — Pankrats nosēcās.
— Nu jauki, bet tagad ej gulēt.
Pankrats apgriezās, nozuda aiz durvīm un tūdaļ sabruka gulta, bet profesors vestibilā saka ģērbties. Viņš uzvilka peleko vasaras mēteli un uzlika mīksto platmali, tad, atcerejies ainu, kas pavērās mikroskopā, sāka stīvi blenzt uz savām galošām un vairākas sekundes nostāvēja ar tādu skatienu, it ka redzētu tās pirmo reizi. Tad viņš apava kreisās kājas galošu un gribēja tai uzaut labo, taču tā nelīda virsū.
— Kada drausmīga nejaušība, ka viņš mani aizsauca, — zinātnieks noteica, — citādi es to tā arī nebūtu pamanījis. Jā, bet ko tas dos?… Ak, tas var dot velns zina ko!…
Profesors iesmejas, pašķielēja uz galošām un, noāvis kreiso, uzāva labo.
— Mans Dievs! Visas iespējamās sekas nemaz nav aptveramas… — Profesors nicīgi atgrūda kreiso galošu, kas viņu kaitināja, jo negribēja līst virsū labajai, un devās uz izeju vienā galošā. Tūlīt viņš pazaudēja ari mutautu un izgāja ārā, aizsitot smagās durvis. Uz lieveņa viņš kabatās ilgi meklēja sērkociņus, plīkšķinādams sev pa sāniem, atrada un saka soļot pa ielu ar neaizdedzinātu papirosu zobos.