Līdz pašai Kristus katedralei zinātnieks nesastapa nevienu pretimnācēju. Profesors, atgazis galvu, kā piekalts veras uz zeltīto kupolu. Saule tīksmi laizīja viņu no vieniem sāniem.
— Ka gan es agrak to nepamanīju… kada nejaušība?… Tpu, tu muļķis, — profesors pieliecas un aizdomājās, ieraudzījis atšķirīgi apautas kajas, — hm… ko darīt? Atgriezties pie Pankrata? Nē, to neuzmodināsi. Pamest to, maitas gabalu, žēl. Nāksies vien nest rokā. — Viņš novilka galošu un ar riebumu sāka nest līdzi.
No Prečistenkas vecā automobili paradījas trīs braucēji. Divi iereibuši vīrieši un viņiem klēpī spilgti izkrāsojusies sieviete platās, pēc divdesmit astotā gada modes šūdinātās zīda biksēs.
— Ei, papuci! — viņa uzsauca zema piesmakušā balsī, — ko nodzēri otru galošiņu!
— Laikam tak "Alkazarā" vecītis ta pietem- pies, — viens iesilušais ieķērcās, otrs izliecās no automobiļa un nokliedza:
— Tēvs, kā ir, vai naktslokāls Volhonkā vel vaļa? Mes laižam turp!
Profesors stingri palūkojās viņos par brillēm, izlaida no zobiem papirosu un tūdaļ aizmirsa par viņiem. Uz Prečistenkas bulvāra veidojās saules strēle, bet Kristus ķivere iedegās liesmās. Parādījās saule.
III nodaļa Persikovs notvēris