Noticis tas bija šadi. Kad profesors tuvināja savu ģeniālo aci okulāram, viņš pirmo reizi mūža pievērsa uzmanību tam, ka daudzkrasainaja spirāle sevišķi spilgti un trekni izdalās viens stars. Šis stars bija spilgti sarkanā krāsā un slējās no spirāles kā maza smaile, nu, teiksim, tā kā adata, vai.
Par laimi vai nelaimi, šis stars pāris mirkļus piesaistīja virtuoza trenēto aci.
Un profesors šai stara saskatīja to, kas bija tūkstoškārt nozīmīgāks un svarīgāks par pašu staru — gaistošo nejaušības bērnu, ko bija dzemdinājusi atstarotaja un mikroskopa kustība. Kad asistents aizsauca profesoru, amēbas pusotru stundu bija nogulējušas šī stara iedarbībā, un te nu bija iznākums: kamēr graudainās amēbas tajā diska daļā, kuru stars neskāra, joprojām gulēja gurdi un bezpalīdzīgi, tur, kur tās aizsniedza smailais sarkanais šķēps, norisinājās dīvainas parādības. Sarkanajā josliņā mutuļoja dzīvība. Pelecīgās amēbas, izlaidušas pseidopodijas, visiem spēkiem traucās uz sarkano joslu un, tur nokļuvušas (kā pēc burvju mājiena), atdzīvojās. Nezināms spēks tajas iedvesa dzīvības garu. Tās nāca bariem un cīnījās cita ar citu par vietu starā. Bet tur norisinājās mežonīga, citādi tā nav nosaucama, vairošanās. Pārkāpdamas un apgāzdamas visus likumus, ko Persikovs pārzināja kā savus piecus pirkstus, tās viņa acu priekšā pumpurojās zibenīgā ātrumā. Tur, starā, tās sadalījās gabalos, un katra no daļām pāris sekunžu laikā kļuva par jaunu un svaigu organismu. Dažos mirkļos šie organismi izauga un