nobrieda tikai tadej, lai savukārt nekavējoties dotu jaunu paaudzi. Sarkanajā joslā un pēc tam ari visā diskā drīz kļuva par šauru un sākas nenovēršama cīņa. Jaundzimušie nikni klupa virsū cits citam, saplosot un aprijot savus upurus. Starp jaunuļiem mētājās eksistences cīņā bojāgājušo līķi. Uzvarēja labākie un stiprākie. Un šie labākie bija drausmīgi. Pirmkārt, to lielums apmēram divkārt pārsniedza parastās amēbas, un, otrkārt, tie izcēlās ar kādu īpašu niknumu un spriganumu. Viņu kustības bija ašas, viņu pseidopodijas krietni garākas par normā­lajām, un viņi ar tām darbojās, bez pārspīlējuma var teikt, kā astoņkāji ar taustekļiem.

Nākamajā vakarā profesors, no neēšanas sakri­ties un bālu vaigu, uzkurbulēdams sevi tikai ar res­niem paštitiem smēķiem, pētīja amēbu jauno pa­audzi, bet trešajā dienā viņš ķērās pie pirmavota — proti, sarkanā stara.

Deglī klusiņām šņaca gāze, ara atkal švīkstēja autoriepas, un profesors, simtā papirosa indēts, pus­pievērtām acīm beidzot atslīga pret sava grozāma sēdekļa atzveltni.

—  Jā, nu viss ir skaidrs. Tās ir atdzīvinājis stars. Šis jaunais, neviena neizpētītais, neviena neuzietais stars. Pirmais, ko nāksies noskaidrot — vai tas iegūstams tikai no elektrības vai arī no saules, — Persikovs murmināja.