Vēl vienas nakts laikā tas noskaidrojās. Trīs mikroskopos Persikovs notvēra trīs starus, no saules nenotvēra neko un izteicās šādi:
— Jādomā, ka saules spektra tā nav… Hm… nu, vārdu sakot, jādomā, ka to var icgUt tikai no elektriskās gaismas. — Viņš mīlīgi palūkojās uz apaļo matēto bumbu sev virs galvas, iedvesmoti apdomājās un tad ieaicināja pie sevis kabineta īvanovu. Viņš visu tam izstāstīja un parādīja amēbas.
Privātdocents Ivanovs bija satriekts, pilnīgi sagrauts: kā gan tik vienkāršu lietu kā šo tieviņo šautru neviens nebija pamanījis agrāk, velns parāvis! Jebkurš, nu, kaut vai viņš, Ivanovs! Patiešām drausmīgi! Jus tikai paskatieties…
— JUs paskatieties, Vladimir Ipatjič! — Ivanovs runāja, šausmas piekļaudams aci okulārām. — Kas darās?! Tie aug manu acu priekšā… Skatieties, skatieties…
— Es tos novēroju jau trešo dienu, — ar iedvesmu atbildēja Persikovs.
Pec tam starp abiem zinātniekiem norisinājās saruna, kuras saturs īsumā bija šāds: privātdocents Ivanovs ar lēcu un spoguļu palīdzību ņemas uzbūvēt kameru, kurā šo staru varēs iegūt palielinata veida un ārpus mikroskopa. Ivanovs cer, ir pat pilnīgi pārliecināts, ka tas ir ārkārtīgi vienkārši. Staru viņš iegūs, Vladimirs Ipatjičs par to var nešaubīties. Te notika neliela saminstinašanās.