—   Pjotr Stepanovič, kad publicēšu darbu, es uz­rakstīšu, ka kameras izgatavojāt jūs, — Persikovs bilda, juzdams, ka mazo aizķeršanos vajag atrisināt.

—   O, nav svarīgi… Lai gan, protams…

Un mazā aizķeršanās bija novērsta. No šī brīža stars savā varā pārņēma arī īvanovu. Kamēr Persi­kovs, izkamēdams un spēkus zaudēdams, caurām dienam un naktim sēdēja pie mikroskopa, Ivanovs rosījās pa spuldžu spožumā mirdzošo fizikas kabi­netu, kombinēdams lēcas un spoguļus. Viņam palī­dzēja mehāniķis.

Pēc Izglītības komisariāta pieprasījuma Persiko- vam no Vācijas atsūtīja trīs pakas ar abpusizliek- tiem un abpusieliektiem spoguļiem un pat kaut kādiem ieliekti—izliekti slīpētiem stikliem. Viss beidzās ar to, ka Ivanovs kameru uzbūvēja un tajā patiesi notvēra sarkano staru. Un, gods kam gods, notvēra meistarīgi: stars sanaca lekns, kādus četrus centimetrus diametrā, ass un spēcīgs.

Pirmajā jūnijā kameru uzstādīja Persikova kabi­netā, un viņš alkatīgi uzsāka izmēģinājumus ar stara apspīdētiem varžu ikriem. Izmēģinājumi deva satrie­cošus rezultātus. Divu diennakšu laikā no ikriem izšķīlās tūkstošiem kurkuļu. Tas vēl nebija nekas, vienas diennakts laikā kurkuļi neredzētā ātruma izauga par vardēm, turklāt tik niknām un rijīgam, ka pusi no tām turpat uz līdzenas vietas aprija otra puse. Toties dzīvas palikušās, nelikdamās zinis ne par kādiem termiņiem, sāka nērst ikrus un divās dienās jau bez jebkāda stara palīdzības laida pasaulē jauno paaudzi, kurai vairs neredzēja ne gala, ne ma­las.