Zinātniekā kabinetā sākās velns zina kas: kur­kuļi no kabineta izklīda pa visu institūtu; terārijos vai vienkārši uz grīdas visos kaktu kaktos kā purvā auroja spalgi varžu kori. Pankrats, kurš jau tāpat no Persikova baidijas kā no uguns, tagad pret viņu juta tikai nāves šausmas. Pēc nedēļas arī pats zinātnieks sāka manīt, ka šauj pār strīpu. Institūtu pildīja ētera un ciankālija smaka, ar kuru gandrīz noindējās Pan­krats, nelaikā noņēmis masku. Audzelīgi savaisloju- šos purva radību beidzot izdevās uzvarēt ar indēm, kabinetus izvēdināja.

Ivanovam Persikovs teica ta:

— Zināt, Pjotr Stepanovič, stara iedarbība uz deiteroplazmu un vispār uz olšūnām ir apbrīno­jama.

Ivanovs, vēss un atturīgs džentlmenis, pārtrauca profesoru neierastā tonī:

—  Vladimir Ipatjič, ko jūs spriedelējat par sīkām detaļām, par deiteroplazmu. Teiksim bez aplinkiem: jūs esat atklājis kaut ko neiedomājamu. — Re­dzams, ar lielu piespiešanos, Ivanovs tomēr dabūja pār lūpām vārdus: — Profesor Persikov, jūs esat at­klājis dzīvības staru!

Viegls sārtums iesitās Persikova bālajos, neskū­tajos vaigos.

—   Nu-nu-nu, — viņš nomurmināja.

—   Jūsu vārds, — turpināja Ivanovs, — kļūs ne­iedomājami slavens… Man griežas galva. Saprotat, Vladimir Ipatjič, — viņš kvēli turpināja, — Velsa varoņi salīdzinājuma ar jums ir tīrās blēņas…. Un es biju iedomājies, ka tās ir pasakas… Vai atceraties viņa "Dievu barību"?