— Ā, tas jau romāns, — Persikovs atbildēja.
— Ak Dievs,,— tik slavens!…
— Esmu to aizmirsis, — Persikovs atbildēja, — atceros, ka lasīju, bet esmu aizmirsis.
— Kā nu neatceraties, paskatieties taču. — Ivanovs no stiklotā galda aiz kājas pacēla neticami lielu beigtu vardi ar uzpustu vēderu. Tās purnā pat pēc nāves bija ļauna izteiksme. —Tas taču ir drausmīgi!
IV nodala
POPIENE DROZDOVA
Dievs zina kāpēc, varbūt tur bija vainojams Ivanovs, bet varbūt ari tāpēc, ka sensacionālās ziņas izplatās pašas no sevis, taču gigantiskajā verdošajā Maskavā piepeši sāka runāt par staru un par profesoru Persikovu. Tiesa, vēl nenoteikti un ļoti miglaini. Ziņa par brinumatklajumu lēkaja ka aizšauts putns pa gaismā grimstošo galvaspilsētu, te pazūdot,«te atkal uzspurdzot, un tā līdz pusjūlijam, kad laikraksta "Izvestija" divdesmitajā lappusē zem virsraksta "Zinātnes un tehnikas jaunumi" parādi- jas īss rakstiņš. Neskaidri bija pateikts, ka pazīstamais IV universitātes profesors izgudrojis staru, kas neticami paaugstina zemāko organismu dzīvības procesu norisi, un ka šo staru vēl nepieciešams pārbaudīt. Uzvārds, protams, bija saputrots un nodrukāts kā "Pevsikovs".
Ivanovs atnesa avīzi un parādīja rakstu Persiko- vam.