— Pevsikovs, — novilka Persikovs, darbodamies kabinetā ar kameru, — ka tie pilīšu putēji visu dabu zināt?
Diemžel saputrotais uzvārds profesoru nepa- glāba no talākajiem notikumiem, un tie sākās jau nākamajā dienā, vienā mirklī izmainot visu Persikova dzīvi.
Pankrats, iepriekš pieklauvējis, parādījās kabinetā un pasniedza Persikovam varen skaistu, zīdaini vizošu vizītkarti.
— Tepatiņās jau pats arī, — Pankrats bikli piemetināja.
Kartīte ar izsmalcinātu šriftu bija nodrukāts:
Alfrēds Arkadjevičs BRONSKIS
Maskavas žurnālu "Sarkanā Uguntiņa", Sarkanais Pipars", "Sarkanais Žurnāls", "Sarkanais Starmetis" un laikraksta "Sarkanā Vakara Maskava" līdzstrādnieks.
— Triec viņu pie velna, — Persikovs monotoni norūca un notrausa kartīti zem galda.
Pankrats apgriezās, izgāja un pēc piecām minūtēm atgriezās ar cietēja seju un tās pašas kartītes otru eksemplāru.
— Tu smejies, vai? — Persikovs nočērkstēja un kļuva bargs.
— Viņš teic, ka no gēpēu, — Pankrats nobālēdams atbildēja.
Persikovs ar vienu roku sagrāba kartīti, gandrīz pārplēšot to uz pusēm, bet ar otru roku nometa pinceti uz galda. Kartītē cakainā rokrakstā bija pierakstīts klāt: "Ar lielu atvainošanu ļoti lūdzu pieņemt mani, augsti godatais profesor, uz trim minūtēm sabiedriskā lieta, preses un GPU [2] satīriskā žurnāla "Sarkanais Krauklis" līdzstrādnieks."