Persikovs neīstenoja, un divdesmitais gads izrādījās vel sliktāks par deviņpadsmito. Sākās notikumi, turklāt tie virknējās cits aiz cita. Lielo Ņikitskas ielu pārdēvēja par Hercena ielu. Pēc tam pulkstenis, kas bija iebūvēts mājas sienā uz Hercena un Mohovojas ielas stūra, apstājās uz vienpadsmitiem un tā arī palika stāvam, un, visbeidzot, zooloģiska institūta terā- rijos, nespēdami pārciest visas diženā gada perturbācijas, vispirms nosprāga astoņi brīnišķīgi koku varžu eksemplāri, tad piecpadsmit parastie krupji un galu gala vienreizejs Surinamas krupja eksemplārs.
Tūliņ pec krupjiem, kuru bojāeja izpostīja to pirmo kailrāpuļu kārtu, kas pēc taisnības ir nosaukta par bezastes rāpuļiem, uz labāku pasauli pārcēlās mūžsenais un neaizstājamais institūta sargs Vlass, kurš kailrāpuļu kārtā gan neietilpa. Viņa nāves cēlonis, starp citu, bija tāds pats kā nabaga rāpuļiem, un Persikovs to noteica uzreiz:
— Barības trūkums!
Zinātniekam bija pilniga taisnība. Vlasu vajadzēja barot ar miltiem, bet krupjus — ar miltu tārpiem, taču, tā kā izgaisa pirmie, pazuda ari otrie. Atlikušos divdesmit varžu eksemplārus Persikovs mēģināja barot ar prusakiem, taču arī prusaki kaut kur pačibēja, paradot savu naidīgo nostāju pret kara komunismu. Tādējādi arī pēdējos eksemplārus nācās izmest institūta pagalmā izraktās bedrēs.