—    Sauc viņu šurp, — teica Persikovs dusmās smakdams.

Pankratam aiz muguras tūdaļ iznira jauns cilvēks ar gludi skūtu taukainu seju. Viņam bija dīvainas mūždien paceltas uzacis kā ķīnietim, bet zem tām ahātkrāsas ačeles, kas ne mirkli nepalūkojās sarunu biedram acīs. Ģērbies jaunais cilvēks bija absolūti nevainojami un moderni. Šaurā žaketē līdz ceļga- lieip,»ārkārtīgi platās zvanveida biksēs un nedabiski platas lakkurpēs, kuru purni atgādināja zirga nagus. Rokā jaunais cilvēks turēja spieķi, cepuri ar smailu virsu un bloknotu.

—    Ko jums vajag? — Persikovs noprasīja tādā balsī, ka Pankrats zibenīgi nozuda aiz durvīm, — jums taču teica, ka esmu aizņemts?

Atbildes vietā jaunais cilvēks profesoram divreiz paklanījās vispirms uz kreiso, tad labo pusi, bet pēc tam viņa skatiens kā ritenis apskrēja visu kabinetu, un viņš nekavējoties kaut ko atzīmēja bloknota.

— Esmu aizņemts, — sacīja profesors, ar rie­bumu mēģinādams ielūkoties viesim acīs, taču velti, jo ačeles bija nenotveramas.

—  Tūkstoškārt lūdzu piedošanu, augsti godatais profesor, — jaunais cilvēks smalkā balstiņā ierunā­jās, — ka ielaužos pie jums un nolaupu jūsu dārgo laiku, taču ziņa par jūsu pasaules mēroga atklājumu, kas aizskanējusi pa visu zemeslodi, liek mūsu žur­nālam lūgt jums paskaidrojumus.

—    Kas tie par paskaidrojumiem visai pasau­lei? — Persikovs spiedzīgi nogaudās un lēnām no- bāla, — man jums nav jādod nekādi paskaidrojumi, nekas tamlīdzīgs… Esmu aizņemts… drausmīgi aiz­ņemts.