—    Pie ka tad jūs strādājat? — saldi apjautājās jaunais cilvēks un vēlreiz kaut ko atzīmēja bloknotā.

—  Nu, es… paklau, ko jūs darāt? Gribat kaut ko rakstīt avīzē?

—  Jā, — jaunais cilvēks atbildēja un pēkšņi kaut ko ieskricelēja bloknotā.

—     Pirmkārt, es netaisos neko publicēt, pirms darbu nebūšu pabeidzis… jo sevišķi tais jūsu avī­zēs… Un, otrkārt, kā jūs to visu zināt?… — Un Per­sikovs piepeši manīja, ka apmulst.

—   Vai taisnība, ka esat izgudrojis jaunas dzīvī­bas staru?

—   Kas tā par jaunu dzīvību? — satracinājās pro­fesors, — ko jūs gvelžat niekus? Stars, pie kura strādāju, vēl ne tuvu nav izpētīts, un vispār — nekas vēl nav zināms! Iespejams, ka tas paaugstina proto- plazmas aktivitāti…

—    Cik reižu? — steigšus noprasīja jaunais cil­vēks.

Persikovs apjuka pavisam… "Kas par uzmācīgu tipu. Pie velna, ko viņš atļaujas!"

—   Kas tie par mietpilsoniskiem jautājumiem?… Pieņemsim, ka apmēram tūkstoškārtīgi!..

Jaunā cilvēka actiņās pazibēja plēsīgs prieks.

—   Sanāk gigantiski organismi?

—    Nekas tamlīdzīgs! Nu, tiesa, manis iegūtie organismi patiesi ir lielāki par parastajiem… Tiem ir dažas jaunas īpašības… Nu, bet galvenais jau nav lie­lums, bet gan gluži neticams vairošanās ātrums, — Persikovs, sev par nelaimi, pateica, un pats tUliņ no- šausminājās par savu atklātību. Jaunais cilvēks ap­rakstīja veselu lappusi, pāršķīra to un kriceleja talak.