— Jus tak to nedrukāsiet! — kapitulēdams un manīdams, ka nonācis jaunā cilvēka varā, Persikovs izmisīgi nočukstēja. — Ko jūs tur skribelējat?
— Vai taisnība, ka divu diennakšu laikā no ikriem var iegūt divus miljonus kurkuļu?
— No kāda ikru daudzuma? — no jauna aizsvil- damies, iekliedzās Persikovs. — Vai jūs kādreiz esat redzējis… nu, teiksim, koku vardes ikru?
— No pusmārciņas? — jaunais cilvēks nesamuls- dams apjautājās.
Persikovs tumši piesarka.
— Kurš tad tā mera? Tpu! Kādas blēņas jūs melšat? Nu, protams, ja ņem pusmārciņu vardes ikru… Tad varbūt tā arī sanāk… pie velna, nu, apmēram uz to pusi, bet varbūt arī daudz vairak!
Jaunā cilvēka acīs iekvēlojās briljanti, un viņš vienā paņēmienā piekricelēja vel vienu lappusi.
— Vai taisnība, ka tas izraisīs pasaules līmeņa apvērsumu lopkopība?
— Kas tas par avlžniecisku jautājumu, — ieaurojās Persikovs, — un vispār, es neatļauju jums rakstīt blēņas. Jau no sejas redzu, ka jūs rakstāt kaut kādas nekrietnības!
— Jusu fotogrāfiju, profesor, esiet tik laipns, — bilda jaunais cilvēks un aizcirta bloknotu.
— Ko? Manu fotogrāfiju? Tiem jusu žurnālīšiem? Pie tās velna būšanas, ko jūs tur sacerat? Ne, nē, nē… Turklāt esmu aizņemts… tāpēc palūgšu jus!…
— Kaut vai vecu. Mēs jums to tūlīt pat atdosim.