— Pankrat! — profesors trakās dusmās iekliedzās.
— Man ir tas gods, — sacīja jaunais cilvēks un pazuda.
Pankrata vietā aiz durvīm bija saklausāma dīvaina mehāniskā čīkstoņa un kaltu zābaku klau- dzoņa pret grīdu, un kabineta ienāca neparasti resns cilvēks, ģērbies no segu auduma šūta blūzē un biksēs. Viņa kreisā, mehāniskā kāja klakšķēja un blark- šķeja, bet rokās viņš turēja portfeli. Viņa skUtā apaļa seja, ļumīga ka dzeltenīgs galerts, bija savilkta laipnā smaidā. Viņš militāri palocījās profesoram, tad izslējās un viņa kāja atsperīgi nošķindēja. Persikovs palika bez valodas.
— Profesora kungs, — svešinieks patīkamā, piesmakušā balsī iesāka, — piedodiet vienkāršajam mirstīgajam, kurš iztraucējis jūsu vientulību.
— Jūs esat reportieris? — Persikovs noprasīja.
— Pankrat!
— Nebūt nē, profesora kungs, — resnis atbildēja,
— atļaujiet stādīties priekšā — tālbraucējs kapteinis un Tautas komisāru padomes laikraksta "Rūpniecības Vēstnesis" līdzstrādnieks.
— Pankrat! — histēriski iekliedzās Persikovs, un tajā pašā bridi stūri sarkani nosignalizēja un mīlīgi iezvanījās telefons. — Pankrat! — profesors atkārtoja un pacēla klausuli, — es klausos.
— Verzehien Sie bitte, Herr Professor, — vāciski iečērkstējās telefons, — das ich store. Ich bin Mitarbeiter des "Berliner Tageblatts"…[3]