Zem raksta dižojās paraksts:
Alfrēds Bronskis (Alonzo).
Iezaļgana gaisma noplaiksnīja par universitātes jumtu, debesis izlēca ugunīgi vārdi "Runājošā Avīze", un pūlis tūdaļ aizsprostoja Mohovaju.
"Sēdieties!!!" rupora uz jumta piepeši iegaudojās nepatīkama smalka balss, ļoti līdzīga tūkstoškārt pastiprinātai Alfrēda Bronska balsij. "Mums laipni sacīja ievērojamais zinātnieks Persikovs! Jau sen velējos iepazīstināt Maskavas proletariātu ar sava atklajuma rezultātiem…"
Persikovam aiz muguras atskanēja klusa mehāniskā čīkstoņa, un kāds pavilka viņu aiz piedurknes. Atskatījies viņš ieraudzīja apaļo, dzelteno mehāniskās kajas īpašnieka seju. Acis viņam bija pieriesušas asarām un lūpas drebēja.
— Mani, profesora kungs, jūs vis nevēlējāties iepazīstināt ar sava apbrīnojamā atklajuma rezultātiem, — viņš skumji sacīja un smagi nopūtās. — Jūsu dēļ man zuda pusotra červonca…
Viņš skumji noraudzījās uz universitātes jumtu, kur rupora melnajā rīkle kā velna apsēsts trakoja neredzamais Alfrēds. Persikovam nez kapec sametās resnīša žēl.
— Nekādu "sēdieties" es viņam neteicu! — Persikovs nomurmināja, naidīgi ķerdams no debesīm krītošos vārdus. — Vienkārši neiedomājams nekauņa. Jūs man piedodiet, ludzu, — bet tik tiešam, ja tu, cilvēks, strādā un ja tad ielaužas… Es, protams, to nesaku par jums…
— Varbūt jūs man, profesora kungs, iedosiet vismaz jūsu kameras aprakstu? — pieglaimīgi un sērīgi ieminējās mehāniskais cilvēks, — nu jau jums ir vienalga…