— No pusmārciņas ikru trīs dienu laikā izšķiļas tāds daudzums kurkuļu, ka tos nemaz nav iespējams saskaitīt, — neredzamais brēca ruporā.
— Tu-tū, — dobji klaigāja automobiļi uz Moho- vajas.
— Ho-ho-ho…Vai tu redzējies, ko, ho-ho-ho, — šalca pūlis, atgāzdams galvas.
— Kads nelietis? Ko? — sašutumā drebēdams, Persikovs šņāca, vērsdamies pie mehāniska cilvēka. — Kā jums tas patīk? Es sūdzēšos par viņu!
— Kaut kas neiedomājams! — resnis piekrita.
Žilbinošs violets stars iecirtās profesoram acīs,
un apkārt viss uzliesmoja — laternas stabs, ielas bruģis, dzeltenā siena, ziņkārīgās sejas.
— Jūs filmē, profesora kungs, — sajūsmināts čukstēja resnis un smagi kā svaru bumba iekārās profesoram piedurknē. Gaisā kaut kas ietarkšķejās.
— Pie velna viņus visus! — izmisīgi iesaucās Persikovs, ar svaru bumbu elkonī lauzdamies ārā no pūļa. — Ei, taksometr! Uz Prečistenku!
Pie ietves pierūcinaja veca nobružāta divdesmit ceturtā gada izlaiduma automašīna, un profesors ielīda tajā, pulēdamies atkabināties no rešņa.
— Jus man traucējat, — viņš šņāca, ar durem aizsegdamies no violetā stara.
— Vai lasījāt?! Ko šie tur aurē?… Profesoru Pērsikovu ar visiem bērniņiem noduruši Mazajā Bronnajas ielā!.. — apkārt pūlī klaigāja.