— Nekādu bērniņu man nav, kuņas bērni, — ieaurojās Persikovs un piepeši nokļuva melna aparāta fokusā, kas noknieba viņu profilā, ar vaļēju muti un niknuma zvērojošām acīm.
— Kreh… tū… kreh… tū, — ierēcās taksometrs un ietriecās pūlī.
Resnis jau sēdēja automobilī un sildīja profesora sanu.
V nodala
VISTU BŪŠANA
Tālā apriņķa pilsētiņā, bijušajā Troicka, tagadējā Steklovskā, Kostromas guberņā, Steklovskas apriņķi, mājeles, kas atradas kādreizējā Katedrāles, bet tagadējā Personālajā ielā, lieveni izsteidzās lakatu apsējusies sieviete puķu pušķiem izraibota pelekā katūna kleitā un apraudājās. Šī sieviete, bijušas katedrāles bijuša katedrales virsmācītāja Drozdova atraitne, raudaja tik skaļi, ka drīz vien pāri ielai namiņa logā pabāzās sievišķa galva dūnu lakatā un uzsauca:
— Ko tu, Stepanovna, vai ta vēl?
— Septiņpadsmitā! — asaras liedama, atbildēja bijusī Drozdova.
— Vai man' dieniņ, vai man' dieniņ! — ievaimanājās sievele dūnu lakatā un sāka šūpot galvu, — kur tadi trakumi redzēti? Tās ir Dieva dusmas, nudien, kad es saku! Vai ta patiešam nosprāga?
— Nāc, nāc, paveries pati, Matrjona, — popiene izmocīja, vel aizvienu skaļi šņaukādamās un nespēdama valdīt raudas, — nudie', nevar saprast, kas šām kaiš!