Aizcirtās pelekie, šķībi sakritušie vārtiņi, sievišķa basas kājas noplakšķēja ielas putekļainajos kruvešos, un popiene, slapja no asarām, veda Matrjonu uz savu vistu aploku.
Jāteic, ka divdesmit sestajā gadā no antireliģio- ziem sarūgtinājumiem mirušā cienīgtēva protohie- reja Savatija Drozdova atraitne nebija vis nolaidusi rokas, bet gan nodibinājusi priekšzīmīgu vistkopības saimniecību. Tiklīdz atraitnes dzīve sāka iet kalnup, viņu aplika ar tādu nodokli, ka ar vistkopību teju teju būtu cauri, ja ncizpalīdzētu labi ļaudis. Viņi sa- mācīja atraitni uzrakstīt vietējai varai iesniegumu, ka viņa, atraitne, dibina vistkopības darba arteli. Artelī apvienojās pati Drozdova, viņas uzticamā kalpone Matrjoška un atraitnes kurlā radiniece. Nodokli atraitnei noņēma, un vistkopība uzplauka tik spoži, ka divdesmit astotajā gada viņas putekļainajā, vistu būru ieskautajā pagalmiņā jau varēja saskaitīt divsimt piecdesmit vistas, to vidu bija pat kohinhinietes. Atraitnes olas katru svetdienu para- dijās Steklovskas tirgū, ar atraitnes olām tirgojās Tambovā, un reizēm tās parādījās pat bijušā privātveikala "Čičkina siers un sviests" stiklotajās vitrīnās Maskavā.
Bet nu kopš rīta cēliena jau septiņpadsmitā bra- maputra, iemīļotā cekulīte, staigāja pa vistu aploku un vēma. "Er… rr… url… url, kā, ka ka," — cekulīte rīstījās un bēdīgām acīm šķieleja uz sauli tā, it kā skatītu to pēdējo reizi. Vistai gar degungalu tupus lēkāja arteļa locekle Matrjoška ar Ūdens tasi rokā.