— Cekulīt, mīlulīt… cip-cip-cip… iedzer ūden- tiņu, — Matrjoška lūdzās un ar tasi tvarstīja cekulī- tes knābi, taču vista dzert negribēja. Tā plati iepleta knābi un atgaza galvu. Tad sāka vemt asinis.
— Kungs, Jezu! — viešņa iekliedzās un uzsita sev pa gūžām. — Kur tadi trakumi redzēti? Asinis kā pie kaušanas. Savu mužu neesu redzējuse, ka vista ka cilvēks mocītos ar vēdera kaiti.
Tie arī bija pēdējie pavadvārdi nabaga cekulītei. Piepeši tā nogāzās uz sāniem, ar knābi bezpalīdzīgi pabakstīja putekļus un pārgrieza acis. Tad apvēlās uz muguras, paslēja gaisā abas kājas un palika nekustīgi guļam. Matrjoška ieraudajās basā, izšļakstidama tasi, apraudājās arī pati popiene — arteļa priekšsēdētaja, bet viešņa pieliecās viņai pie auss un čukstēja:
— Stepanovna, lai mani zibens nosper, ja tavām vistām nav uzlikts lāsts. Kur tas redzēts! Šitādu vistu sērgu tak nemaz nav! Tavas vistas kāds ir nobūris.
— Mani mūža ienaidnieki! — iesaucas popiene, pavērsusi skatienu pret debesim. — Vai tiešam viņi mani dzīvu grib kapa iedzīt?
Viņas vārdiem atbildēja skaļš gaiļa ķērciens, un no vistu kūts dīvainā greizā gaita, gluži kā nemiera dīdīts pļēgurs no alus dzertuves, iztenterēja izplūkāts drukns gailis.