Iespaidu, kādu nāves gadījumi un jo sevišķi Surinamas krupja bojāeja atstaja uz Persikovu, ir neiespējami aprakstīt. Nelaiķu navē viņš nez kāpēc pilnībā vainoja toreizējo izglītības tautas komisāru.
Cepuri galvā un galošam kājās stāvēdams izsaldētā institūta gaitenī, Persikovs savam asistentam Ivanovam — izsmalcinātam džentlmenim ar smailu gaišu bārdiņu — teica:
— Par to taču viņu, Pjotr Stepanovič, nosist butu par maz! Ko viņi dara?! Viņi tak izpostīs institūtu! Vienreizejs tēviņš, nepārspējams Pipa americana eksemplārs, trīspadsmit centimetrus garš…
Pēc tam kļuva vel ļaunāk. Pēc Vlasa nāves institūta logi viscaur aizsala, un to rūtis no iekšpuses pārklāja puķains ledus. Nospraga truši, lapsas, vilki, zivis un visi zalkši bez izņēmuma. Persikovs klusēja caurām dienām, pēc tam saslima ar plaušu karsoni, tomēr nenomira. Kad atlaba, divreiz nedēļā nāca uz institūtu un apaļaja zālē, kur nez kāpēc neatkarīgi no tā, cik grādu bija ārā, vienmēr bija piecus grādus auksts, ar galošām kājās, ausaini galvā un šalli ap kaklu, izelpodams baltus garaiņus, kādiem astoņiem klausītajiem lasīja lekciju ciklu "Tropu zonas rāpuļi". Visu pārējo laiku Persikovs savā Prečistenkas dzīvoklī, ar pledu sasedzies, gulēja uz dīvāna līdz pat griestiem ar grāmatām piestūķētajā istabā, klepoja, vērās rīklē degošajai krāsniņai, ko ar apzeltītiem krēsliem kurināja Marja Stepanovna, un atcerējās Surinamas krupi.