Pablenzis uz sievām ar zvērojošu aci, viņš pamīdījās uz vietas, iepleta spārnus kā ērglis, taču nekur neaizlaidās, bet sāka skriet pa ap­loku uz riņķi vien kā zirgs korda. Pēc trešā loka gailis apstājās un izvēmās, tad sāka krekstet un gārgt, piespļaudīja sev visapkārt asiņainus pleķus, apkrita augšpēdus, un viņa kajas ka masti izslējās pret sauli. Sieviešu vaimanas pieskandēja pagalmu. Bet vistu būros tām atsaucās satraukta kladzināšana, spārnu plikšķināšana un tramīga dīdīšanas.

—   Nu, vai nav lāsts? — viešņa uzvaroši nopra­sīja. — Sauc tevu Sergiju, lai nāk ar dievvārdiem.

Sešos vakara, kad saule bija tik zemu, ka tās ugunīgais ģīmis vidēja starp jauno saulespuķu ģī- mīšiem, katedrāles pārzinis tēvs Sergijs, pabeidzis aizlūgumu vistkopības artelī, novilka epitrahilu. Ziņkārīgo galvas snaikstījās par sadedejušo sētu un gar tās spraugām. Bēdu sagrauztā popiene, noskūpstī­jusi krustu un dāsni apslacījusi ieplēstu kanārijkrasas rubli asarām, iedeva to tēvam Sergijam, uz ko viņš nopūzdamies bilda, ka, re, kā nu ir, tas Kungs uz mums ir sadusmojies. Viss viņa izskats liecināja, ka tēvs Sergijs jau nu gan ļoti labi zina, kāpēc tas Kungs ir sadusmojies, tikai viņš to neteiks.

Tad pūlis pamazām izklīda, bet, tā kā vistas iet gulēt agri, neviens vēl nezināja, ka ari popienes Drozdovas kaimiņa vistukūtī uz līdzenas vietas jau nobeigušās trīs vistas un gailis.