Tie vēma tāpat kā Drozdovas vistas, tikai nāve viņus piebeidza aiz­slēgtā vistukūtī un bez lieka trokšņa. Gailis novēlās no laktas tieši uz galvas un tādā pašā pozā izlaida garu. Atraitnes vistas nobeidzās tūlīt pēc aizlūgu­ma, un pret vakaru vistu būdās valdīja nāves klu­sums un, kaudzes sakrituši, gulēja sastinguši putni.

No rīta pilsēta modās kā zibens ķerta, jo noti­kums ieguva dīvainus un baisus mērogus. Līdz pus­dienlaikam Personālajā ielā dzīvas bija palikušas tikai trīs vistas pašā galējā mājelē, kur dzīvokli īrēja apriņķa finanšu inspektors, taču līdz pulksten vie­niem nosprāga ari tās. Bet pret vakaru visa Steklov- skas pilsētiņa dūca un mutuļoja kā bišu strops, un caur to vēlās draudīgais vārds "mēris". Drozdovas vārds iekļuva vietejās avīzes "Sarkanais Cīnītājs" rakstā ar nosaukumu "Vai tiešām vistu mēris?", bet no turienes aiztraucās uz Maskavu.

* * *

Profesora Persikova dzīve ieguva dīvainu, nemie­rīgu un satraucošu noskaņu. Strādāt tādos apstākļos bija vienkārši neiespejami. Nakamaja dienā pēc tam, kad viņš bija ticis vaļa no Alfrēda Bronska, viņam nācās savā institūta kabinetā atslēgt tele­fonu, noceļot klausuli, taču vakara, braukdams tram­vajā pa Ohotnij rjad, profesors ieraudzīja pats sevi uz milzīgas majas jumta, virs kura melniem burtiem bija rakstīts "Strādnieku Avīze".