Viņš, profesors, zaļgani mirgojošs un triceklīgs, rausas taksometrā, bet viņam nopakaļ, piedurknē ieķērusies, vēlās segā ievīstīta mehāniskā bumba. Profesors baltajā ekrānā ar dūrēm aizsedzās no violetā stara. Pēc tam izlēca ugunīgs uzraksts: "Profesors Persikovs, braukdams automašīnā, sniedz paskaidrojumus mūsu slavena­jam reportierim kapteinim Stepanovam." Un tik tiešām: pa Volhonku gar Kristus katedrāli aizjoņoja drebelīgs automobilis, un tajā ķepurojās profesors ar tadu sejas izteiksmi kā vajātam vilkam.

—  Tie tak ir gatavie sātani, ne cilvēki, — zoologs caur zobiem norūca un brauca tālāk.

Tās pašas dienas vakarā, atgriezies mājās Prečis- tenkā, zoologs no saimniecības vadītājas Marjas Stepanovnas saņēma septiņpadsmit zīmītes ar tele­fonu numuriem, no kuriem bija zvanīts viņa prom­būtnes laikā, kā arī Marjas Stepanovnas mutisko paziņojumu, ka viņa ir nomocījusies. Profesors gri­bēja zīmītes saplēst driskās, taču norimās, pie viena no numuriem pamanījis piezīmi: "Veselības aizsar­dzības Tautas komisārs".

—   Kas tad nu? — no tiesas nobrīnījās izglītotais dīvainis, — kas tad tiem lēcies?

Tajā pašā vakarā ceturksni pāri desmitiem at­skanēja durvju zvans, un profesors bija spiests saru­nāties ar kādu pilsoni žilbinošā tērpā. Profesors viņu pieņema vizītkartes deļ, kura bija rakstīts (bez varda un uzvārda): "Ārvalstu pārstāvniecību tirdzniecības pilnvarotais šefs Padomju Republikā".