—    Kaut velns viņu rāvis, — Persikovs norūca, nometa uz zaļās vadmalas lupu un diagrammas, un teica Marjai Stepanovnai:

—    Sauciet viņu šurp, to pilnvaroto, lai nāk uz kabinetu.

—    Ar ko varu pakalpot? — Persikovs noprasīja tada toni, ka šefam pārskrēja viegli šermuļi. Pro­fesors pārbīdīja brilles no deguna uz pieri, tad atkal atpakaļ un cieši nopētīja viesi. Tas mirdzēja vienā lakā un dārgakmeņos, un labajā acī tam bija iesprausts monoklis. "Cik pretīgs ģīmis," nez kāpēc nodomāja Persikovs.

Viesis sāka iztālēm, proti, palūdza atļauju uz­smēķēt cigāru, un šadas taktikas rezultātā Persi­kovs, kaut ļoti negribīgi, uzaicināja viņu apsēsties. Pēc tam viesis ilgi atvainojās sakarā ar to, ka iera­dies tik vēlu: "Taču dienā… profesora kungu nekādi nav iespējams noķer… hi-hi… pardon… sastapt." Vie­sis iesmējās šņukstoši ka hiēna.

—    Jā, esmu aizņemts! — Persikovs atteica tik strupi, ka viesim otrreiz pārskrēja šermuļi.

Tomēr viņš esot atļāvies traucēt slaveno zināt­nieku: — Laiks, kā mēdz teikt, ir nauda… vai cigārs profesoram netrauce?

—  Tjā, jā… — Persikovs atņurdēja. Viņš atļāvies…

—   Profesors taču ir atklajis dzīvības staru?

—     Apžēliņ, kādas dzīvības?! Tie ir avīžnieku izdomājumi! — Persikovs atdzīvojās.

—   Ak nē, hi-hi-he…— Viņš ļoti labi saprotot to kautrību, kura ir īsteno zinātnieku patiesā rota… par to nav runa… Bet šodienas telegrammas… Pa­saules pilsētas, tādās kā Varšava un Rīga — par staru jau viss zināms.