Profesora Persikova vardu daudzina visa pasaule… visa pasaule, elpu aizturējusi, seko profesora Persikova darbam… Taču visiem ir ari loti labi zināms, cik smags ir zinātnieku stāvoklis Padomju Krievijā. Entre nous soit dit
[4]… vai mūs nedzird svešas ausis?… Diemžēl šeit neprot novērtēt zinātnieku pūliņus, un tāpēc viņš gribētu ar profesoru aprunāties… Kāda valsts, turklāt — pilnīgi nesavtīgi, piedāvā profesoram Persikovam palīdzību viņa laboratorijas darbos. Kāpēc gan te velti kaisīt pērles, kā teikts Svētajos rakstos. Tai valstij ir zināms, cik smagi profesoram klājās deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadā, nu, tās, hi-hi… revolūcijas laikā. Nu, protams, visdziļākajā slepenībā… profesors šo valsti iepazīstinās ar sava darba rezultātiem, bet valsts par to profesoru finansēs. Viņš taču ir uzbūvējis kameru, lūk, interesanti būtu iepazīties ar šīs kameras rasējumiem…
Un tad viesis izņēma no žaketes iekškabatas spodru papīrīšu paciņu…
Kādu nieku, teiksim, 5000 rubļu avansā profesors var saņemt,šo pašu bridi… pat parakstīties nevajag… profesors pat aizvainos pilnvaroto tirdzniecības šefu, ja ko bildis par parakstīšanos.
— Arā!!! — Persikovs pēkšņi ierēcās tik drausmīgi, ka pianīnam viesistabā nodzinkstēja augstie klaviatūras toņi.