Viesis izzuda tā, ka saniknojumā trīcošais Persikovs mirkli vēlāk jau pats šaubījās, vai kāds te vispār bijis vai tā tikai halucinācija.
— Viņa galošas?! — brīdī vēlāk Persikovs gaiteni auroja.
— Cienītais kungs aizmirsa, — Marja Stepanovna drebēdama atbildēja.
— Metiet ārā!
— Kā es lai izmetu. Cienītais kungs nāks tām pakaļ.
— Nododiet namu komitejā. Pret parakstu. Lai te vairs nebūtu ne smakas no šīm galošām! Uz komiteju! Lai pieņem spiegu galošas!…
Marja Stepanovna, krustus mezdama, pievāca elegantās ādas galošas un aiznesa tās uz sētas kapnem. Tur viņa brītiņu pastāvēja aiz durvīm, tad ienesa tās atpakaļ un nobāza pieliekamajā.
— Nodevāt? — Persikovs ārdījās.
— Nodevu.
— Dodiet šurp kvīti.
— Jā, Vladimir Ipatjič. Bet priekšsēdētājs tak analfabēts!
— Tūlīt. Šo. Pašu. Mirkli. Lai. BUtu. Kvīts. Ar parakstu. Lai viņa vietā parakstās kāds kuņas dēls, kas prot rakstīt.
Marja Stepanovna tikai nogrozīja galvu, aizgāja un pēc stundas ceturkšņa atgriezās ar zīmīti:
"Saņemts fondā no prof. Persikova 1 /viens/ pār. gal. Koļesovs."
— Un kas tas?
— Žetons.
Persikovs žetonu samīdīja ar kājām, bet kvīti paslēpa zem rakstāmpiederumu preses. Tad kāda doma aptumšoja viņa augsto pieri. Viņš metas pie telefona, institūtā pierāva kājās Pankratu un noprasīja: "Vai viss kartība?" Pankrats klausulē kaut ko at- murkšķēja,"kas ļāva secināt, ka, viņaprat, viss ir kārtībā. Taču Persikovs nomierinājās tikai uz mirkli. Raukdams pieri, viņš sarunāja klausulē ko tādu: