— Dodiet man to, kā viņu, Lubjanku. Mersī… Kuram no jums jāsaka… Te pie manis kaut kādi aizdomīgi subjekti galošās staigā, jā… IV universitātes profesors Persikovs…
Klausule piepeši spēji aprāva sarunu, Persikovs, caur zobiem neskaidri ladedamies, atgaja no telefona.
— Tēju dzersiet, Vladimir Ipatjič? — bikli apvaicājās Marja Stepanovna, ieskatījusies kabinetā.
— Nedzeršu nekādu tēju… — profesors atcirta, — velns lai viņus visus parauj… dulli palikuši, nudien.
Tieši pēc desmit minUtēm profesors savā kabinetā pieņēma jaunus viesus. Viens no viņiem, patīkams, apaļš un ļoti laipns, bija ģērbies neuzkrītošā aizsargkrāsas militārā frencī un galifē biksēs. Uz deguna kā kristāla taurenītis viņam bija uztupināts pensnejs. Vispār viņš atgādinaja eņģeli lakādas zābakos. Otrs, maza auguma, briesmīgi drūms, bija privātā, taču privatdrēbes viņam likās par šaurām. Trešais viesis turējās savrup, profesora kabinetā viņš negāja, bet palika pustumšajā priekšistabā. Tomēr apgaismotais un tabakas dumu grīstēm piesvēpētais kabinets viņam bija viscaur pārredzams. Šim trešajam, kurš arī bija privātā, seju rotāja dūmakains pensnejs.