— Nu, Vaseņka?
Par Vaseņku nosauktais gurda balsī atbildēja:
— Nu, kas tur ko gudrot. Peļenžkovska galošas.
Tai pašā mirklī fonds zaudēja profesora Persikova dāvanu. Galošas nozuda avīžpapīrā. Ārkārtīgi iepriecinātais eņģelis frencī piecēlās un ņēmās spiest profesoram roku, viņš pat noturēja nelielu spīču, kuras saturs bija apmēram šāds: tas profesoram dara godu… Profesors varbūt mierīgs… vairs neviens viņu netraucēs, ne institūta, ne mājās… tiks veikti pasākumi, viņa kameras ir pilnīgā drošībā…
— Bet vai jUs nevarētu nošaut reportierus? — Persikovs, pār brillēm lūkodamies, noprasīja.
Tāds jautājums viesus ārkārtīgi uzjautrināja. Pasmaidīja ne tikai mazais drūmais, bet arī dūmakainais priekšistabā. Eņģelis, dzirkstoši starodams, paskaidroja, ka nevarētu vis.
— Bet kas tas par neģēli pie manis bija?
Te visi parstāja smaidīt, un eņģelis izvairīgi atbildēja, ka tas tā, kāds sīks afērists, nav vērts pievērst uzmanību… un tomēr viņš kategoriski lūdzot pilsoni profesoru šīvakara notikumu paturēt pilnīgā slepenībā, un viesi aizgaja.
Persikovs atgriežas kabinetā pie diagrammam, taču nekāda strādāšana nesanāca. Telefons spalgi iezvanījās, un sievietes balss profesoram piedāvāja septiņistabu dzīvokli, ja viņš vēlētos precēties ar interesantu un kaislīgu atraitni. Persikovs klausule ieaurojās: