— Es jums iesaku ārstēties pie profesora Roso- līmo… — Un tūdaļ atskanēja otrs zvans.
Šoreiz Persikovs nedaudz atmaiga, jo persona, pietiekami pazīstama, zvanīja no Kremļa, ilgi un iejūtīgi izvaicāja Persikovu par viņa darbu un izteica vēlēšanos apmeklet laboratoriju. Atgājis no telefona, Persikovs noslaucīja pieri un noņēma aparātam klausuli. Tad augšējā dzīvoklī iedārdējās pastardienas bazūnes un atlidoja valkīru vaimanas — vadmalas tresta direktora radiouztvērējs saka pārraidīt Vāgnera koncertu no Lielā teātra. No griestiem krītošo kaucienu un dārdienu pavadījumā Persikovs paziņoja
Marjai Stepanovnai, ka tiesāsies ar direktoru, ka sadauzīs viņam uztvērēju, ka aizbrauks no Maskavas pie velna vecāsmātes, jo viņu acīmredzot no šejienes mērķtiecīgi cenšas izēst. Beigu beigās viņš sasita lupu, nolikās gulēt turpat kabinetā uz dīvāna un aizmiga no Lielā teātra plūstošo slavenā pianista liego klaviertreļļu pavadījumā.
Pārsteigumi turpinājās ari nākamajā diena. Ar tramvaju atbraucis uz institūtu, Persikovs uz lieveņa sastapa viņam nepazīstamu pilsoni modernā zaļā katliņā. Tas Persikovu uzmanīgi apskatīja, tomēr neko nejautāja, tāpēc Persikovs traci necēla. Taču institūta vestibilā reize ar apjukušo Pankratu, Persikovu sagaidot, kājās pieslējās vel viens pilsonis katliņcepurē un viņu laipni sveicināja: