Taču viss pasaulē reiz beidzas. Beidzas divdesmitais un divdesmit pirmais gads, bet divdesmit otraja sākās tadi kā atgriezeniski procesi. Pirmkārt: nelaiķa Vlasa vieta uzradās Pankrats, vēl jauns, taču daudzsološs zooloģiskais sargs, ari institūtu pamazām sāka apkurināt. Bet vasara Persikovs, Pankra- tam piepalīdzot, Kļazmas krastmala noķēra četrpadsmit parastos krupjus. Terārijos atkal saka kusat dzīvība… Divdesmit trešajā gada Persikovs jau lasīja lekcijas astoņas reizes nedēļā — trīs reizes institūtā un piecas reizes universitātē, divdesmit ceturtajā gadā viņš to jau darīja trīspadsmit reizes nedēļā, turklāt arī strādnieku fakultātēs, bet divdesmit piektā gada pavasari kļuva slavens ar to, ka eksāmenos izgāza septiņdesmit sešus studentus un visus kailo rāpuļu dēļ.
— Kā, jūs nezināt, ar ko kailie rāpuļi atšķiras no ložņātajiem? — Persikovs jautāja. — Tas ir vienkārši smieklīgi, jaunais cilvēk. Kailajiem rāpuļiem nav iegurņa nieru. Tiem to nav. Tā ja. Kaunieties. Jūs droši vien esat marksists?
— Marksists,— dziestoši atbildēja izgāztais.
— Lūdzu, rudenī, — laipni teica Persikovs un moži sauca Pankratam: — Nākamo!