— Sveicināti, pilsoni profesor.
— Ko jums vajag? — draudīgi noprasīja Persikovs, Pankratam piepalīdzot, dīrādams sev nost mēteli. Taču katliņš Persikovu aši nomierinaja, mīlīgā balsī pačukstēdams, ka profesors velti raizējas. Viņš, katliņš, tieši tāpēc te arī atrodas, lai pasargātu profesoru no visādiem uzmācīgiem apmeklētājiem… ka profesors var būt mierīgs ne tikai aiz kabineta durvīm, bet pat aiz tā logiem. Tad nepazīstamais uz mirkli pacēla žaketes malu un parādīja profesoram kadu nozīmīti.
— Hm… jums tiešām viss labi noregulēts, — Persikovs atrūca un naivi piemetinaja: — Bet ko jūs šeit ēdīsiet?
Katliņcepures īpašnieks pavipsnaja un paskaidroja, ka viņu nomainīs.
Trīs dienas pec tam pagāja brīnišķīgi. Profesoru divas reizes apciemoja no Kremļa, bet vienreiz ieradās studenti, kurus Persikovs eksaminēja. Studenti visi kā viens izkrita, un pēc viņu sejām bija redzams, ka nu jau Persikovs viņiem iedveš gluži māņticīgas šausmas.
— Ejiet par konduktoriem! Jūs nevarat nodarboties ar zooloģiju, — no kabineta dārdēja.
— Stingrs? — katliņcepures valkātajs Pankra- tam apjautājās.
— Ū, Die's nogriez, — Pankrats atbildēja, — ja dažs ar' kādreiz iztur, tad nabadziņš iznāk no kabineta streipuļodams. Nāves sviedrus dabū izsvīst. Un tūlīt pēc alus.
Visos šajos darbos iegrimis, profesors nemanīja, kā aizskrēja trīs diennaktis, taču ceturtajā dienā viņš atkal tika atgriezts dzīves īstenībā, un cēlonis tam bija smalka un spiedzīga balss no āra.