—    Vladimir Ipatjič! — balss no Hercena ielas kliedza kabineta atvērtajā logā. Balsij paveicās: Per­sikovs pēdējās dienās bija par daudz pārpūlējies. Tieši tobrīd viņš atpūtās — sarkanu loku ieskautām acīm gurdi un izklaidīgi vērdamies vienā punktā, profesors sēdēja krēsla un smēķēja. Viņa spēki bija galā. Un tāpēc Persikovs pat ar zināmu ziņkāri pa­skatījās pa logu un ieraudzīja uz trotuāra Alfrēdu Bronski. Titulēto vizītkartes īpašnieku profesors tū­daļ pazina pēc viņa smailās hūtītes un bloknota. Bronskis mīlīgi un godbijīgi paklanījās logam.

—   Ak, tas esat jus? — jautāja profesors. Viņam trūka spēka, lai dusmotos, un šķita pat interesanti, kas būs tālāk. Loga aizsega viņš jutās no Alfrēda pa­sargāts. Dienu un nakti uz ielas dežurējošais katliņš tūlīt pagrieza ausi Bronska virziena. Bronska sejā atplauka vismīlīgākais smaids.

—   Tikai pāra minUtiņas, dārgo profesor, — Bron- skis lejā uz trotuāra sasprindzināja balsi, — man tikai viens jautājumiņš, un tīri zooloģisks. Atļausiet uzdot?

—    Uzdodiet, — lakoniski un ironiski atbildēja Persikovs un nodomāja: "Un tomēr tai nelietī ir kaut kas amerikānisks."

—   Ko jūs teiksiet par tām vistu būšanām, dārgo profesor? — Bronskis kliedza, salicis rokas jumtiņā.