Avīžpuikas griezīgi auroja starp mašīnu riteņiem:
— Šaušalīgs atradums pazemē! Polija gatavojas šaušalīgam karam!! Profesora Persikova šaušalīgie eksperimenti!!
Bijušajā Ņikitina cirkā, leknajā un tumšbrūnajā arēnā, kas tīksmi oda pēc kūtsmēsliem, mironīgi bālais klauns Boms teica rutota tūskā uzblidušajam Bimam:
— Zinu gan, aiz ko tu tāds bēdīgs!
— Aiz ko ta? — pīkstīgi atvaicāja Bims.
— Tu ieraki olas zemē, bet piecpadsmitā iecirkņa milicija tās atrada.
— Ha-ha-ha-ha, — cirks smējās ta, ka dzīslās reizē priecīgi un sēri stinga asinis, bet zem sadēdē- jušā kupola plivinājās trapeces un zirnekļu tīkli.
— Hop! — griezīgi klaigāja klauni, un balts nobarots zirgs uz savas platās muguras iznesa brinum- daiļu garkajainu sievieti aveņkrasas triko.
Nevienu neuzlūkodams, nevienu neievērodams, nelikdamies ne zinis par stumdīšanos un grūstīša- nos un neatbildēdams prostitūtu maigajiem aicinājumiem, apgarots un vientuļš, negaidītās slavas vainagots, Persikovs pa Mohovoju devās Manēžas uguņotā pulksteņa virzienā. Tur nonācis, joprojām apkārt neskatīdamies un savu domu pārņemts, viņš saskrējās ar dīvainu vecmodīga paskata viru, ļoti sāpīgi ar pirkstiem trāpīdams tieši revolvera koka makstī, kas šim vīram karājās pie jostas.
— Velns! — Persikovs nosēcās. — Piedodiet.
— Atvainojos, — pretimnācējs netīkamā balsī atbildēja, cilvēku jūkli abiem cenšoties atkabinā- ties. Un, kad tas izdevās, profesors soļoja tālāk uz Prečistenku, tai pašā mirklī jau aizmirsis šo sadursmi.