Nav zināms, vai patiesi tik labas bija Ļefortovas veterinārās potes, tik prasmīgas Samāras aizsargvie- nības, tik veiksmīgi pret olu iepircējiem Kalugā un Voroņežā vērstie bargie pasākumi, tik sekmīgi dar­bojās Maskavas ārkārtējā komisija, taču ir skaidri zināms, ka divas nedeļas pēc Persikova un Alfrēda pēdējās tikšanās Republiku Savienībā vistu jautā­jums bija atrisināts un sekstaiņu vairs nebija nekur. Šur tur apriņķa pilsētiņu pagalmiņos vēl mētājās sērdienīgas vistu spalvas, riešot acīs asaras, un slim- nicās atlaba pēdējie rīmas, bet arī tiem asiņainā caureja un vemšana gāja uz beigām. Cilvēku nāves gadījumu, par laimi, visā republikā nebija vairāk par tūkstoti. Neizcēlās ari lielas nekārtības. Volokolam- skā gan, tiesa, uzradās pravietis, kurš vēstīja, ka vistu krišanu nav izraisījis neviens cits kā komisāri, taču īpašu panākumu viņam nebija. Volokolamskas tirgu piekāva dažus miličus, kas meitiešiem ņēma nost vistas, un izdauzīja logus vietējā pasta un tele­grāfa nodaļai. Taču Volokolamskas apsviedīgās varas iestādes veica attiecīgus pasākumus, kuru rezultātā, pirmkārt, pravietis savu darbību pārtrauca un, otr­kārt, logus telegrāfā iestikloja.