Tāpat kā atžirgst amfībijas, līdzko pēc ilgstoša sausuma nolīst pirmais raženais lietus, tā 1926. gada atžirga profesors Persikovs, kad apvienotā ameri- kāņu-krievu kompānija Maskavas centrā, sakot no Gazetnajas šķērsielas un Tveras bulvāra stūra, uzcēla piecpadsmit piecpadsmitstavu namus, bet nomalēs — trīssimt strādnieku kotedžas ar astoņiem dzīvokļiem katra, reizi par visām reizem izbeidzot to drausmīgo un smieklīgo dzīvokļu krīzi, kas tā šaustīja maskaviešus laikā no 1919. līdz 1925. gadam.
Vispār tā bija brīnišķīga vasara Persikova dzīve, un reizēm viņš, klusi un apmierinati ķiķinādams, berzēja rokas, atceredamies, ka viņiem ar Marju Stepanovnu nacas spiesties divās istabās. Tagad profesors dabūja atpakaļ visas piecas, iekārtojās tur ar plašu vērienu, izvietoja divarpus tūkstošus grāmatu, izbāzņus, diagrammas, preparātus un kabineta uz galda iededza zaļu lampu.
Arī institūtu nevarēja ne pazit: to pārkrāsoja krēmkrāsā, pa speciālu ūdensvadu pievadīja ūdeni abinieku telpai, visus parastos stiklus nomainīja pret spoguļstikliem, atsūtīja piecus jaunus mikroskopus, preparēšanas galdus ar stikla virsmu, divtUk- stošvatu spuldzes ar apaļiem kupoliem, kas deva atstaroto gaismu, reflektorus un skapjus muzejam.
Persikovs atdzīvojās, un negaidīti par to uzzi- naja visa pasaule, jo 1926. gada decembri nāca klajā brošūra:
"Vēlreiz par hitonu [1] vairošanos".
126 lpp. "IV universitātes vēstis".