Ziemeļos, nonācis līdz Arhangeļskai un Sjum- kinu sādžai, mēris apstājās pats no sevis, jo talak tam nebija kur iet, — Baltajā jūrā, kā zināms, vistas nemīt. Apstājās tas arī Vladivostokā, jo tālāk sākās okeāns. Tālajos Dienvidos tas pazuda un noklusa kaut kur saules izdedzinātajos Ordubatas, Džulfas un Karabulaka plašumos, bet Rietumos brīnumainā kārtā apstājās tieši uz poļu un rumāņu robežām. Vai nu klimats tur bija citāds, vai arī savu lomu nospēlēja robežaizsardzības pasākumi, ko veica kaimiņvalstu valdības, taču tas ir fakts, ka tālāk mēris negāja. Ārzemju prese skaļi un kārīgi apsprieda vēsture nedzirdēto mājputnu krišanu, bet padomju republiku valdība klusi darbojās, elpu neatvilkdama. Ārkārtējā komisija cīņai ar vistu mēri tika pārdēvēta par ārkārtējo komisiju vistkopibas veicināšanai un atdzimšanai republikā un papildināta ar jaunu ārkārtējo "troiku" sešpadsmit locekļu sastāvā. Tika nodibināts "Dobrokurs" [7] , kurā par priekšsēdētāja goda biedriem kļuva Persikovs un Portugalovs. Laikrakstos zem viņu ģīmetnēm parādījās virsraksti: "Masveida olu iepirkšana ārzemēs" un "Juza kungs grib izjaukt olu kampaņu". Pa visu Maskavu norībēja žurnālista Koļečkina dzēlīgais feļetons, kas beidzās ar vārdiem: "Netīkojiet, Juza kungs, pēc mūsu olām, — jums ir pašam savējās!"