Profesors Persikovs pēdējās trīs nedēļās bija galīgi nomocījies un pārstrādājies. Vistu notikumi bija izsituši viņu no sliedēm un uzvēluši divkāršu nastu. Augiem vakariem viņam nācās strādāt vistu komisiju sēdēs un ik pa brīdim izturēt garas sarunas te ar Alfrēdu Bronski, te ar mehānisko resnīti. Kopā ar profesoru Portugalovu un privātdocentiem īvanovu un Bornhartu viņam nācās anatomēt un mikroskopa pētīt vistas, meklējot mēra baciļus, un trijos vakaros uz ātru roku pat uzrakstīt brošūru "Par izmaiņām vistu aknās mēra gadījumā".
Vistu nozarē Persikovs darbojās bez ipašas degsmes, un tas arī saprotams, jo galva viņam bija pilna ar pavisam,ko citu — galveno un svarīgako — ar to, no kā viņu bija atrāvusi vistu katastrofa, proti, sarkano staru. Sabeigdams savu jau tā iedragāto veselību, upurēdams miegam un ēšanai nepieciešamās stundas, reizēm nemaz neatgriezdamies Prečis- tenkā, bet nosnauzdamies turpat institūta kabinetā uz vaskadranas dīvāna, Persikovs caurām naktīm noņēmās ap kameru un mikroskopu.
Jūlija beigās steiga nedaudz pierima. Pārdēvētās komisijas darbība iegāja normālā gultnē, un Persikovs atgriezās pie iztraucētā darba. Mikroskopi tika pielādēti ar jauniem preparātiem, kamerā zem stara pasakainā ātrumā brieda zivju un varžu ikri. No
Kčnigsbergas ar aeroplānu atveda speciāli pasūtītus stiklus, un jūlija pēdējās dienās Ivanova uzraudzībā mehāniķi uzbūvēja divas jaunas, lielas kameras, kurās stars pie pamatnes sasniedza papirosu kārbiņas apmērus, bet platajā galā — veselu metru.