Persikovs priecīgi saberzēja rokas un sāka gatavoties kaut kādiem noslēpumainiem un sarežģītiem eksperimentiem. Vispirms viņš pa telefonu sazinajas ar izglītības tautas komisāru, un klausule atkvākšķēja, ka viņš var rēķināties ar vislaipnāko un visāda citāda veida atbalstu, bet pēc tam Persikovs tāpat pa telefonu izsauca biedru Ptahu-Porosjuku, augstākās komisijas lopkopības nodaļas vadītāju. Arī Ptaha pret Persikovu izturējās ar vissirsnīgāko uzmanību. Runa bija par lielu pasūtījumu ārzemes profesora Persikova vajadzībām. Ptaha telefonā teica, ka tūdaļ telegrafēs uz Berlīni un Ņujorku. Pēc tam no Kremļa painteresējās, kā Persikovam sokas, un svarīga un vēlīga balss apvaicājās, vai Persikovam nav vajadzīgs automobilis.
— Nē, pateicos. Man labāk patīk braukt ar tramvaju, — Persikovs atbildēja.
— Bet kāpēc gan? — noslēpumainā balss apvaicājās un iecietīgi pavīpsnāja.
Ar Persikovu vispār visi runāja vai nu godbijīgi un ar šausmam, vai ari iecietīgi un laipni smaidīdami, kā ar mazu, kaut augumā padevušos bērnu.
— Tas iet ātrāk, — Persikovs atbildēja, uz ko sulīgais bass klausulē atteica:
— Nu, kā vēlaties.
Pagāja vēl nedēļa, un Persikovs, aizvien vairāk attālinādamies no pierimstošajiem vistu jautājumiem, pilnībā iegrima stara pētījumos.