Negulēto nakšu un pārpūles deļ viņa galva bija kļuvusi palsa, it kā caurspīdīga un viegla. Sarkanie loki zem acīm vairs neizzuda, un gandrīz katru nakti Persikovs tagad nakšņoja institūtā. Vienu reizi viņš atstāja savu zooloģisko patvērumu, lai milzīgajā Cekuba [8] zalē Prečistenkā nolasītu referātu par savu staru un ta iedarbību uz olšūnu. Tas bija ērmīgā zoologa gigantisks triumfs. Kolonnu zālē no aplausiem kaut kas gruva un bira no griestiem un daudzo spuldžu gaisma apmirdzēja cekubiešu melnos smokingus un damu baltos tērpus. Uz estrādes līdzās katedrai, novietota uz stikla galda, smagi elsdama un kļūdama aizvien pelēkāka, bļodā sēdēja slapja varde kaķa lielumā. Uz skatuves meta zīmītes. Septiņas bija mīlestības vēstulites, tās Persikovs saplēsa. Cekubiešu priekšsēdētājs viņu ar varu vilka uz skatuves paklanīties. Persikovs sakaitināts klanījās, rokas viņam bija sasvīdušas un miklas, bet melnā kaklasaite rēgojās nevis zem zoda, bet aiz kreisās auss. Kā pa miglu viņa priekšā blāvoja simtiem dzeltenīgu seju un baltu krūtežu, un pēkšņi pazibēja dzeltena pistoles maksts -un pagaisa kaut kur aiz baltās kolonnas. Persikovs to saskatīja neskaidri un tūliņ ari aizmirsa. Taču pēc referāta, ejot lejup pa kāpņu aveņkrāsas paklāju, lai brauktu projām, viņam pēkšņi sametās nelabi. Vienu mirkli vestibila spožā lustra satumsa, un Persikovu pārņēma šķebīga trauksmes sajūta… Viņš saoda tadu kā sviluma smaku, un viņam likās, ka pa kaklu tek lipīgas un karstas asinis… Ar drebošu roku profesors pieķērās margam.