— jums slikti, Vladimir Ipatjič? — no visām pusēm viņu apstāja satrauktas balsis.

—  Nē, nē, — Persikovs atbildēja, pamazām atgū- damies, — vienkārši esmu pārpūlējies… Jā gan… Ja atļauts… glāzi ūdens.

* * *

Bija ļoti saulaina augusta diena. Profesoram tā traucēja, tāpēc aizkari bija nolaisti. Reflektors uz grozāmas kajas meta spilgtas gaismas strēli uz stikla galda, kas bija nokrauts ar instrumentiem un lēcām. Atgāzis skrūvējamā krēsla atzveltni, Persi­kovs spēku izsīkumā smēķēja un ar nāvīgi nogu­rušu, taču apmierinātu skatienu caur dūmu grīstēm noraudzījās uz kameras puspievērtajām durtiņām, kur, vel vairāk sakarsējot jau tā smacīgo un sabie­zējušo kabineta gaisu, klusi spīguļoja stara sarka­nais kūlis.

Pie durvīm klauvēja.

—   Nu? — Persikovs noprasīja.

Durvis klusi iečīkstējās un ienāca Pankrats. No­stiepis rokas gar vīlēm un bailes no dievekļa bālē­dams, viņš bilda: ' r

—  Tur pie jums, profesora kungs, Roks atnācis…

Zinātnieka vaigos parādījās smaida atblāzma.

Viņš samiedza acis un noteica:

—   Tas ir interesanti. Tikai esmu aizņemts.

—   Viņš teic, ka nākot ar kroņa papīru no Kremļa.