— Liktenis ar papīru? Reta kombinācija, — Persikovs novilka un piemetināja: — Labs ir, dod viņu šurp!
— Klausos, — Pankrats attrauca un ka zalktis nozuda aiz durvīm.
Pēc mirkļa tās nočīkstēja vēlreiz, un uz sliekšņa parādījās kāds virs. Persikovs nočīkstināja sēdekļa skrūvi un, palūkojies atpakaļ, pār brillēm pameta skatienu uz ienācēju. Persikovs bija pārāk atrauts no dzīves — viņš par to neinteresējās, taču šoreiz pat Persikovam krita acis ienācēja galvenā un noteicošā iezīme. Viņš bija dīvaini vecmodīgs. 1919. gadā šis cilvēks būtu pilnīgi iederīgs galvaspilsētas ielās, arī 1924. gadā, vismaz tā sākuma, viņš būtu puslīdz pieņemams, taču 1928. gadā viņš izskatījās dīvains. Laikā, kad pat visatpalikušākā proletariāta daļa — maiznieki — staigāja žaketēs, kad Maskavā retums bija frencis — šis vecmodīgais apģērbs, kas pilnībā tika atmests 1924. gada beigās, ienācējs bija ģērbies divrindu ādas jakā un zaļās biksēs, kājas viņam bija notītas ar stilbtiņiem un ieautas puszābakos, bet pie sāniem milzīgs vecas konstrukcijas mauzeris ap- skrambātā dzeltenā makstī. Ienācēja seja uz Persikovu atstāja tādu pašu iespaidu kā uz visiem citiem — ārkārtīgi nepatīkamu. Mazas ačeles raudzījās uz visu pasauli pārsteigti un tajā pašā laikā pašpārliecināti, kaut kas familiārs bija strupajās kājas ar plakanajām pēdām. Gludi skūto zodu klāja zilgana rugāju ēna. Persikovs tūdaļ sadrūma. Viņš bez žēlastības nočīkstināja sēdekļa skrūvi un, noraudzi- damies uz ienācēju ne vairs par brillēm, bet caur tām, noprasīja: