— Jūs ar papīru? Kur tas ir?
Ienācēju acīmredzot bija satriecis tas, ko viņš ieraudzīja. Vispār viņš reti kad samulsa, taču šī bija viena no retajām reizēm. Spriežot pēc ačelēm, visvairāk viņu pārsteidza skapis ar divpadsmit plauktiem, kas sniedzas līdz griestiem un bija cieši piebāzts ar grāmatām. Un tad, protams, kameras, kurās kā ellē spīgoja lēcās uzblīdušais aveņkrāsas stars.
Un ari pats Persikovs pustumsā pie gaismas kūļa asās smailes, kas krita no reflektora, bija pietiekami baismīgs un majestātisks savā grozāmajā krēslā. Ienācējs ieurbās viņā ar skatienu, kurā cauri pašpārliecībai nepārprotami sprēgāja godbijības dzirkstis, nekādu papīru nedeva, toties paziņoja:
— Esmu Aleksandrs Semjonovičs Roks!
— Nu? Un tad?
— Esmu nozīmēts par paraugsovhoza "Sarkanais stars" vadītāju, — atnācējs paskaidroja.
— Nu un?
— Un tā nu esmu ieradies pie jums, biedri, slepenā uzdevumā.
— Interesanti gan, kādā. Tikai īsāk, ja iespējams.
Ienācējs atpogāja jaku un izvilka pavēli, uzdrukātu uz lieliska, bieza papīra. Viņš pastiepa to Persikovam. Bet pēc tam neaicināts apsēdās uz grozāmās taburetes.