— Neizgrūstiet galdu, — Persikovs naidīgi sacīja.
Atnācējs izbijies atskatījās uz galdu, kura attā-
lakaja galā pelēkā tumšā atverē nedzīvas ka smaragdi mirguļoja kādas acis. No tām dvesmoja saltums.
Tiklīdz Persikovs bija izlasījis papīru, viņš pietrūkās kājās un metās pie telefona. Mirkli vēlāk viņš jau runāja, galējā uzbudinājumā steigšus bērdams vārdus.
— Piedodiet… Nespeju saprast… Kā tad tā? Es… bez manas piekrišanas, man neprasot… Viņš taču sastrādās velns zina ko!!!
Te svešinieks ārkārtīgi aizvainots pagriežas uz taburetes.
— Es atvainojos, — viņš iesāka… — esmu vadi…
Bet Persikovs tikai atvēcinājās ar āķi saliektu pirkstu un turpināja:
— Piedodiet, nespēju saprast… Galu galā es kategoriski protestēju. Es nedodu savu sankciju izmēģinājumiem ar olam… Kamēr es pats nebūšu tās izmēģinājis…
Klausule kaut kas kvākšķēja un kladzināja, un pat iztālēm bija skaidrs, ka balss, kas tur skanēja, ir iecietīga, kā runājot ar mazu bērnu. Beidzās ar to, ka tumši piesarkušais Persikovs ar troksni pakāra klausuli un teica sienai:
— Es mazgaju rokas….
Viņš atgriezās pie galda, paņēma no tā papīru, izlasīja to pār brillēm no augšas uz leju, tad vēlreiz — caur brillēm — no lejas uz augšu un tad pēkšņi iekliedzās: