— Pankrat!
Pankrats parādījās durvīs kā Figaro operā, Persikovs lūkojās uz viņu un uzbrēca:
— Ej ārā, Pankrat!
Un Pankrats, kura sejā neatspoguļojās ne ma- zakais pārsteigums, nozuda.
Pēc tam Persikovs pagriezās pret atnācēju un ierunājās:
— Bet lūgtum… Ko es varu iebilst. Tā nav mana darīšana. Un mani tas arī neinteresē.
Profesors atnaceju bija ne tik daudz aizvainojis, cik pārsteidzis.
— Piedošanu, — viņš iesāka, — bet jus taču, biedri…
— Ko jūs te visu laiku — "biedrs" un "biedrs"… — drūmi nomurminaja Persikovs un apklusa.
"Ak, šitā gan!" — bija rakstīts Roka sejā.
— Piedos…
— Nu, tad lūdzu, — Persikovs pārtrauca. — Te ir lokspuldze. Pārbīdot okulāru, jūs no tās iegūstat, — un Persikovs noklikšķināja vāciņu kamerai, kas atgādināja fotoaparatu, — gaismas kūli, kuru varat koncentrēt, pārvietojot objektīvus, šis te ir numur viens… un šis ir atstarotajs numur divi, — Persikovs nodzēsa staru un atkal iededza to uz azbesta kameras grīdas, — bet uz grīdas starā varat novietot visu, kas vien jums tīk, un veikt eksperimentus. Ārkārtīgi vienkārši, vai ne?
Persikovs gribēja paust ironiju un nicinājumu, taču atnācējs to nemanīja, ar spīdīgam ačelēm uzmanīgi pētīdams kameru.
— Tikai brīdinu, — Persikovs turpinaja, — starā nevajag bāzt rokas, jo, cik esmu novērojis, tas izraisa epitēlija augšanu… bet vai tie ir ļaundabīgi vai ne, to diemžēl vēl neesmu varējis noskaidrot.