Atnācējs žigli paslēpa rokas aiz muguras, izmetot no tam adas naģeni, un pablenza uz profesora rokām. Tās bija viscaur apsvilinātas ar jodu, bet labā pie delnas locītavas bija apsaitēta.
— Bet kā tad jūs, profesor?
— Varat pie Švābes uz Kuzņeckas tilta nopirkt gumijas cimdus, — profesors ērcīgi atcirta. — Man par to nav jārūpējas.
Tad Persikovs nopētīja atnācēju ka caur lupu.
— No kurienes jūs uzradāties? Un vispār… kāpēc tieši jūs?…
Roks beidzot apvainojās pa īstam.
— Piedošan…
— Ir taču jāapjēdz, ko tas nozīmē!… Kāpēc esat ta uzklupis šim staram?…
— Tāpēc ka tas ir ārkārtīgi svarīgi…
— Ahā. Ārkārtīgi? Nu, tad… Pankrat!
Un kad Pankrats parādījās:
— Pagaidi, es vēl padomāšu.
Un Pankrats paklausīgi nozuda.
— Es nekādi nespēju saprast vienu, — teica Persikovs, — kāpēc vajadzīga tāda steiga un slepenība?
— Jūs, profesor, mani tiešam pārsteidzat, — Roks atbildēja, — jus taču zināt, ka vistas apsprāgušas, visas līdz pēdējai.
— Nu un tad, — Persikovs iebrēcās, — ko tad jūs gribat, tās zibenīgi atkal augšām celt, vai? Un kāpēc tas jādara ar vēl neizpētīta stara palīdzību?
— Biedri profesor, — Roks atbildēja, — jūs, goda vārds, tikai jaucat man galvu. Es jums saku, ka mums nepieciešams valstī atjaunot vistkopibu, jo ārzemēs par mums raksta visādas draņķības. Ta tas tiešām ir.