— Lai taču raksta…
— Nu, vai zijiāt, — Roks mīklaini atbildēja un nogrozīja galvu.
— Kam gan, es gribētu zināt, ienāca prātā doma audzēt vistas no olam?
— Man, — atbildēja Roks.
— Aha.. Tā, tā… Bet kāpēc, ja atļauts vaicāt? Kā jūs uzzinājāt par stara ipašībām?
— Es, profesor, biju jūsu lekcijā.
— Ar olām es vēl neko neesmu darījis!… Tikai gatavojos!
— Sanāks, noteikti sanāks, — Roks piepeši pārliecinoši un sirsnīgi teica. — Jūsu stars ir tik slavens, ka ar to var kaut ziloņus izaudzēt, ne tikai cāļus.
— Zināt ko, — Persikovs bilda, — vai jūs gadījumā neesat zoologs? Nē? Žēl gan… no jums iznāktu loti drosmīgs eksperimentetājs… Jā… tikai jus riskējat… piedzīvot neveiksmi… un šķiežat manu laiku…
— Mēs jums atdosim kameras. Par to nav runa…
— Kad?
— Es tikai izperināšu pirmo partiju.
— Cik pārliecināti jūs to sakāt! Labi. Pankrat!
— Man pašam ir līdzi savi cilvēki, — Roks sacīja, — un apsardze…
Pret vakaru Persikova kabinets kļuva sērdie- nīgs… Galdi bija tukši. Roka ļaudis aizveda tris lielās kameras, atstājot profesoram tikai pašu pirmo — mazo kameriņu, ar kuru viņš bija sācis eksperimentus.
Sabiezēja jūlija krēsla, institūtā ielavījās pele- cība, tā pludoja pa gaiteņiem. Kabinetā bija sadzirdami monotoni soļi — tur Persikovs, gaismu neie- dedzis, soļiem mēroja lielo istabu no loga lidz durvīm un atpakaļ.